Dundagas pils vēsture
Dundagas vārds vēsturiskos avotos pirmo reizi minēts 1245. gadā, kad Rīgas bīskaps Nikolajs savam domkapitulam tur dāvājis 200 arklus zemes (1800 ha). Pils celtniecību vispareizāk būtu datēt ar 13. gs. trešo ceturksni. Precīzas ziņas par to, kad tieši Rīgas domkapituls cēlis Dundagas pili, tā laika dokumentos nav saglabājušās. Visvecākais līdz mūsdienām nonākušais rakstiskais dokuments, kurš datēts ar 1318. gadu un kurā pirmo reizi pieminēta Dundagas pils, ir saistīts ar ordeņa, tātad pašu vācu iekarotāju, uzbrukumu pilij. Pils atrodas uz pussalas, kuru apskalo Pāces upes uzpludinātie ūdeņi. Kad pils bijusi pilnīgi uzbūvēta, tai bijuši trīs dzīvojamie korpusi. Vidējais korpuss vērsts pret sauszemi, ko noslēdza mākslīgi izrakts aizsarggrāvis. Sānu korpusi bijuši īsāki, un to galus savienojis nocietinājuma mūris, veidojot slēgtu iekšējo pagalmu. Aiz nocietinājuma sienas, pret pussalas galu, atradusies priekšpils ar apkārtmūriem un vārtu torni. Pils galvenais uzdevums bija kalpot saimnieciskām vajadzībām - būt par lauksaimniecības produktu savāktuvi un glabātavu līdz to nogādāšanai patērētājiem Rīgā. Šim nolūkam pils veidota kā kastela. Līdzīgas pilis Rīgas domkapituls cēla arī citos savos īpašumos.
Pēc ilgiem strīdiem starp Rīgas domkapitulu un Kursas bīskapiju 1434. gadā pils tiek pārdota Kursas bīskapijai. Šajā laikā pils tiek ievērojami pārbūvēta, lai celtu tās aizsardzības spējas.
1559. gadā Livonijas kara laikā Kursas bīskaps Dundagas pili pārdod Dānijas karalim, kas to atdāvina savam brālim Holšteinas hercogam Magnusam, kas kļuva par pēdējo Kurzemes bīskapu.
Pils divas reizes cietusi karadarbībā. Pirmo reizi tā cieta Piltenes mantojuma karā, kurš 1583. gadā sākās starp Dāniju un Poliju. Šajā laikā tā piederēja ungāru magnātam Polijas karaļa Septiņkalnes kancleram Martinam Berzevicam, kurš to 1582. gadā nopircis no Magnusa. Karš stipri izpostījis visu apgabalu, tāpēc iespējams, ka cieta arī Dundagas pils. Berzevics to jau 1588. gadā pārdeva Brandenburgas markgrāfa padomniekam Levinam fon Bīlovam.
Otro reizi pils cietusi 1656. gadā Polijas-Zviedrijas karā, kad pēc artilērijas apšaudes to ieņēma zviedri. Šajā laikā pils piederēja Otto Ernestam fon Maidelam, kuram tikai par lielu naudu, zvērot uzticību zviedru karalim Kārlim X Gustavam, izdevās pili atkal atgūt.
17. gadsimts Kurzemē un Dundagā bijis ne tikai karu un postījumu laiks, bet arī ļoti rosīgs celtniecības periods. Celtniecībā īpaši izcēlās Maidelu dzimta, kurā galvenā loma piederēja enerģiskajai Annai Sibillai. Tieši Annas Sibillas darbības laikā Dundaga piedzīvojusi ziedu laikus. Ap 1685. gadu pilī uzbūvēts austrumu korpuss un jaunā pils kapela, izbūvētas arī citas pils telpas. Būdama bezbērnu atraitne, Anna Sibilla novēlēja Dundagu savam brāļa dēlam Ēvaldam fon Ostenzakenam no Bātes muižas.
No 1714. gada līdz agrārajai reformai 1920. gadā Dundagā saimniekoja Ostenzakenu dzimta. Ap 1785. gadu pilī notikušas svarīgākas pārbūves. Tolaik pilī saimniekoja viens no ievērojamākajiem Ostenzakenu dzimtas pārstāvjiem - Kārlis fon der Ostenzakens, kurš 1766. gadā uzbūvēja jaunu mūra baznīcu vecās koka baznīcas vietā. 19. gadsimta 70. un 80. gados Latvijas teritorijā daudzās vietās izcēlās stihiski zemnieku nemieri, 1872. gada 1. aprīļa naktī Dundagas pilī izcēlās ugunsgrēks, un pils pilnīgi nodega. Pēc 33 gadiem - 1905. gada revolūcijas laikā - 1. decembra naktī sacēlušies zemnieki pili atkal nodedzināja. Pēdējoreiz pili sāka atjaunot 1909. gadā. Atjaunošanas darbi turpinājās līdz 1914. gadam un daļēji tika pabeigti, kad tos pārtrauca Pirmais pasaules karš.
Pēc Pirmā Pasaules kara pils kļuva par valsts apsaimniekošanā esošu muižu, kas 1920. gadā bija vienīgā Ventspils apriņķī. 1924. gadā par pils īpašnieci kļuva Dundagas pagasta pašvaldība. 1926. gada jūlija beigās pilī iekārtoja pagastnamu, un pagasta pašvaldība no Jaundundagas pārcēlās uz centru. Bez pašvaldības iestāžu dienesta telpām un darbinieku dzīvokļiem pilī novietojas apriņķa policijas otrā iecirkņa priekšnieka kanceleja ar dzīvokli, rajona ārsts, Sarkanā Krusta veselības kopšanas punkts, Krājaizdevumu sabiedrība, ugunsapdrošināšanas biedrība un pirmā stāva telpās arī daži privātveikali un darbnīcas.
Otrā Pasaules kara laikā:
1941. - 1943. gads pagasta valde, 1943. - 1944. gads SS štābs, 1944. - 1945. gads Vērmahta hospitālis un bibliotēka.
No 1945. gada līdz 1974. gada decembrim Dundagas pilī atradās vidusskola.
Ar pili saistās daudz teiku, no kurā pazīstamākā ir par Zaļo jumpravu.
Mūsdienas: teatralizētas programmas, kāzu izrīcības, ekskursijas, vietējo gardumu degustācija, ērtas un lētas naktsmītnes, vērienīgi svētki un vēl neizmantotu iespēju un atklājumu vieta. Mainīgas un pastāvīgas izstādes. Mākslas un mūzikas skola. Sadarbībā ar Latvijas Medaļu mākslas klubu - vienīgā pastāvīgā medaļu ekspozīcija Latvijā.
